Psihologs

Palīdzība:

• dažāda veida atkarības;
• pašizziņa un paškorekcija (zemapziņā apslēpto traucējošo bloku apzināšanās un atbrīvošana, atver enerģiju veiksmīgākai, veselīgākai dzīves veidošanai ar sev atbilstošiem uzskatiem, vērtībām, pārliecību un mīlestību, atver neapzinātās radošās spējas lai izmantotu jaunas iespējas);
• psihosomatika ( slimības cēloņu apzināšanās un pašpalīdzība atveseļošanās procesā);
• seksoloģija;
• hipnoterapija;
• mākslas terapija.

  
  "Mēs pārmaināmies ja vēlamies pārmainīties. Tas nav mehānisms, bet absolūti brīvs process." Veiksim to mīlot sevi!

Iztēles tehnikas pirmsākumi meklējami jau Seno Austrumu filozofijās, taču Rietumu filozofijā šis virziens sāka ieviesties tikai 20 gs. sākumā. Pirmais izveidojās Šveices filozofu un psihologu ietekmē. To galvenais pārstāvis bija K.G.Jungs un viņa sekotāji.

Kad mēs nobriestam gan individuāli gan kā tauta, jautājums par veselības saglabāšanu ir viens no svarīgākajiem. Jau senie grieķi sludināja, ka "veselā miesā mājo vesels gars".

Marta Haijet (Marta Hiat, U.S.A.Ph.D.1999) sava grāmatā "Mind magic", raksta, ka prāts ir visnoslēpumainākais orgāns, kas mums ir piešķirts. Prāts var radīt visu, bet tāpat, visu sagraut, viņš ir mūsu uzticamais draugs, bet var kļūt par visļaunāko ienaidnieku. Prāts ir īstais slimību un veselības avots. Pareizas nostādnes (vai programmas) prātā var radīt brīnumus.

Ir zināms, ka cilvēks izmanto tikai 3 - 10 % no savām spējām. Kā izmantot 100 % visas prāta spējas savā labā?

Domas un mentālie tēli spējīgi izsaukt mūsu ķermenī fizioloģiskas izmaiņas. Jūs varat kontrolēt savas domas: jūs iemācīsieties sevi ārstēt sevi tieši tāpat, kā kaut kad iemācījāties staigāt. Atslēga tā sasniegšanai - iedomāties savu organismu normāli funkcionējošu.
Dr. Ivrings Oil, Izārstējošais prāts.

Cilvēka organismam kā mehānismam ir spēja izārstēt sevi, un šīs izārstējošās enerģijas avots atrodas mūsu prāta rīcībā, spēja kā novest mūs pie slimības un arī kā izārstēt. Eksistē daudz , ta saucamo, psihosomatisko slimību, tas radies prātā un atspoguļojas organisma stāvoklī. Bet ja mums var būt psihosomatiskas slimības, tad kāpēc mums nevarētu būt psihosomatiska veselība?

Ja ar pastāvīgiem stresiem un negatīvām domām var radīt savā organismā slimību, tad var radīt organismā tādus stāvokļus, kuri ļautu noritēt atveseļošanās procesam.

Slimība - tā nav tikai fiziska problēma, ierobežota ar vienu organismu, šī ir visa cilvēka problēma. Mūsu emocijas spēlē būtisku lomu ne tikai slimības uzņēmībā, bet arī izārstēšanā. Slimība - tā ir jebkura cilvēka dzīves problēmu izpausme. Ķermenis un prāts - nedalāma sistēma.

Doktors Leons Lešans, klīniskais psihologs un vairāku grāmatu autors, par prāta lomu slimību attīstībā un atveseļošanā, ieskaitot grāmatu: Jūs varat cīnīties par savu dzīvi (You Can Fight for Your Life), raksta:

Prātam piemīt neizmantots potenciāls, un tā iespējas izplatās tālu aiz tā robežām, kā mēs to izmantojam katru dienu. Pašizārstēšanās - tas ir galvenais daudzu slimību ārstēšanas faktors. Pacienta iekšējā nostādne var vai nu palīdzēt organisma pašizārstējošam mehanismam vai traucēt tam. Praktizējot dažādas meditācijas formas, var virzīt prāta vai dvēseles spēku uz atveseļošanās procesa paātrināšanu.

Kad ķermenis un prāts funkcionē harmonijā viens ar otru, mēs esam veseli. Kad šis process ar stresiem vai konfliktiem tiek izjaukts, sākas slimība. Tieši uz tādas sapratnes pamatojas cilvēkam dotā iespēja savas veselības atjaunošanā un uzturēšanā.

Protams, atveseļošanās ar prāta palīdzību, neizslēdz medicīnisko iejaukšanos. Šo metodi vajag apskatīt kā papildinājumu tradicionālajām metodēm.

Slimība - tā vienkārši ir vibrācija, tieši tāpat kā veselība. Pirmajai ir zema frekvence, bet otrai - augsta. Katra cilvēka orgāna apziņai ir sava frekvence.

Šodien ļoti daudz runā par saikni starp stresu un slimību. Kas ir stress? Pēc būtības stress ieslēdz sevī negatīvas emocijas, tāpat kā nemiers, trauksme, nomāktība, naidīgas jūtas, vainas apziņa, dusmas utt. No bailēm rodas stress. Trauksme liek muskuļiem saspringt, bet asins vadi sašaurinās (tiek saspiesti). Kad asinis nevar brīvi cirkulēt pa organismu, apgādāt to ar skābekli, barības vielām un pretvielām, un tāpat arī izvadīt toksiskõs atkritumus, attīstās slimība.

Rodas jautājums - ja negatīvas emocijas ietekmē ķermeni negatīvi, vai nebūtu loģiski, ka pozitīvas emocijas varētu ietekmēt to labvēlīgi?

Šajos procesos nozīmīgas ir iztēles tehnikas. Iztēle ir dabīgā atgriezeniskā saikne, ar kuru apveltīts katrs cilvēks. Tā saucamais "placebo efekts" ir pozitīvo emociju manifestācija. Pēkšņa izveseļošanās ir pozitīvo izredžu rezultāts. Svarīgi ir tas, ka pacienti paši var izmainīt un aktivizēt savas izredzes ar noteiktu iztēles vingrinājumu palīdzību. Iztēle ir līdzeklis, kas palīdz atmodināt "iekšējo dziedinātāju".

Radošā iztēle ir dabīga jūtu izpausmes metode, par cik tā ieslēdz pieskārienus, smaržas, garšas, redzes, dzirdes sensoros stimulus. Zīmēšana un citas darbības formas stimulē emocionāli svarīgu atmiņu atcerēšanos. Lai veiksmīgi pārvarētu traumu sekas, nepieciešams traumatisko pieredzi pārstrādāt sajūtu līmenī. Pateicoties tam, ka radošā iztēle spējīga aizskart sensoro materiālu, tas ir atmiņas par sajūtām kas glabājas smadzenēs limbiskajā sistēmā, tā var būt efektīvs līdzeklis darbā ar psihiskās traumas sekām. Radošā darbība palīdz savienot jūtas un domas un saprast traumējošā notikuma jēgu.

Zīmēšanas nodarbības bērniem, palīdz aprakstīt vārdos emocionāli nozīmīgus notikumus, kas saistīti ar veselu rindu faktoru: samazinot trauksmi ar to, ka bērns sāk justies psihoterapeita klātbūtnē komfortablāk, aktivizējot atmiņas, bērns iegūst spēju dot detalizētākas atbildes par notikumiem, nekā tikai verbālās intervijas gaitā.

Ticība izdziedināties, ko bieži sauc arī par placebo efektu, ir efektīva psihosomatiska intervence, kas veicina izveseļošanos, psihiskās un fiziskās labklājības sajūtu. Mākslas terapija un citas psihoterapijas metodes un ārstēšanas formas var būt saistītas ar placebo efekta parādīšanos, par cik tā ved pie klienta uzticēšanās psihoterapeitam un nodarbībām ir radošs raksturs. Tiņins (Tinnin, 1994.) raksta, ka mākslas terapijai ir unikāls īpašs potenciāls, saistīts ar pašizārstēšanos, ko izskaidro radošās darbības ietekme uz smadzenēm.

Mākslas terapija ir metode, kas savieno apziņas un zemapziņas prāta daļas, bagātinot personību un palielinot spējas. Šīs prāta daļas varam savienot ar nolūku, ja ļaujam izpausties emocijām.

K.G.Jungs uzskata, ka cilvēkam ir iespēja augt un attīstīties visu dzīvi. Jungs īpašu nozīmi piešķīra simboliem, uzskatot, ka caur simbolu attēlošanu zīmējumos, parādās neapzinātais, ko var izmantot atveseļošanās procesā. Šie simboli gan psiholoģiskajā gan somatiskajā līmenī iekļauti personības attīstības procesā, kā to nosauca K.G.Jungs "individualizācijas procesā". Savus iekšējos pārdzīvojumus tikai viņam pašam saprotamos simbolos, kas citiem var šķist nesaprotami. Samazinot savu psihisko aizsardzības mehānismu darbību, kas raksturīgi katram cilvēkam, zīmējums sniedz iespēju konfliktu atspoguļot netieši, projecējot to caur tēlu, kas var būt rūpīgi nomaskēts. Izmantojot šos mehānismus, mākslas terapijas darbojas kā "drošības vārds", kas samazina iekšējo spiedienu pret personību apdraudošiem apstākļiem.

Kompleksi, kā pozitīvie tā negatīvie, sākumu ņem bezaziņā un bieži parādās zīmējumā. Orientējoties pēc simbola, mēs atrodam ceļu pie kompleksa, un ar to saistītai problēmai, izsaucot kustību ar kompleksu saistītajā enerģijā. Enerģijas atklāšana rada tās plūsmu, spējīgu to iznest apziņas līmenī. To var noteikt uz spontānu zīmējumu pamata. Izstumtais dzīves aspekts cenšas pievērst sev apziņas uzmanību ar kompensatoro simbolu, kas parādās sapņos, fantāzijā vai zīmējumā, ar to stimulējot izmaiņas apziņā. Tādā veidā simbolam piemīt ārstējoša iedarbība, tiecoties uz personības sabalansētību un veselumu. Simbols atbrīvo bezapziņas psihisko enerģiju un nodrošina tās brīvās plūsmas iespējas uz dabīgo līmeni, kur notiek transformācija.

Cilvēks mācās atpazīt savus trūkumus, bailes, negatīvās iezīmes, tāpat arī savas stiprās puses, sasniegumus un neizmantotās iespējas, kas dod dziļāku sapratni, kas mēs esam. Uzzinot vairāk par sevī attīstītās un neattīstītās puses un mācāmies izbēgt no slēpto pušu projecēšanas uz citiem.

Mākslas terapija var būt svarīga psihoterapeitiska modalitāte darbā ar pieķeršanās problēmām un citām emocionālo traucējumu formām (Siegel, 1999, Schore, 1994.).

Mākslas terapijas metodes dod cilvēkam iespēju pašam ne tikai projecēt realitāti, bet arī pašam to to interpretēt. Tādā veidā mākslas terapeitiskā interpretācija tiek pavadīta ar atgriezenisko verbālo saikni, pamatota uz autora refleksijām, kas viņu pamudina uz savas pasaules pašatklāsmi. Pati par sevi šī saruna jau ir terapija, kas virza klientu vēlamā virzienā.

Raksturīgi, ka mākslas terapija dod cilvēkam iespēju vienlaicīgi būt gan liecinieka gan dalībnieka statusā procesa laikā, veikt reflesiju savai traumatiskajai pieredzei, pārveidot informāciju no emocionālā uz kognitīvo (domāšanas) līmeni (R.Godman,1992.).

Sevišķi vēlama ir mākslas terapija pusaudžu vecumā, jo tiek uztverta labvēlīgāk nekā verbālā komunikācija, par cik ļauj jauniešiem it kā noslēpt savus pārdzīvojumus vizuālos tēlos un izbēgt no tieša kontakta ar pieaugušajiem. Pēc savu problēmu apzināšanās, iespējams pāriet pie verbalizācijas, problēmu pārvarēšanas un atrisināšanas.